Apziņa ir cilvēka subjektīva realitāte un saprāta plūsma. Rietumeiropas filozofija ilgstoši ir pētījusi cilvēku kā sapratīgu būtni. Saprātīguma izpausmes dažādos līmeņos tiek analizētas kā apziņa, sapratne, prāts un domāšana.

Domāšana ir galvena apziņas satāvdaļa. Cilvēks, kas uzdod sev jautājumu: “Vai man ir apziņa?”, nejauši un vienlaicīgi atbild uz to. Manuprāt, apziņa ir plūsma, kurā veidojas jēga un izpratne par lietām. Ka visas tās jūtas un domas, kuras cilvēks apzinies un kuras spējīgs raksturot un izanalizēt, eksistē, lai izmantotu cilvēka, apkārtnes un situāciju stāvokļa novērtēšanai un lēmumu pieņemšanai. Tādēļ apziņa ir spēja domāt un veidot attieksmi, secināt un analizēt, jūtīt un eksistēt.

Apziņai ir arī zemapziņa. Tā ir intuīcija, jūtas, emocijas, spontāna rīcība, instinkti. Zemapziņa ir „zem” apziņas, tas, kas ir dziļi apslēpts, tas, ko prāts nelabprāt ielaiž apziņā. Tā seko pavēlēm, momentāli reaģējot uz tai pašlaik sniegto informāciju, balstoties uz ieradumiem un pieredzi. Cilvēks bez apziņas un zemapziņas nav spējīgs jūtīt, tikt skaidrībā par savam velmēm, kā arī reaģēt uz uztverto ārējās pasaules un iekšējo stāvokļu norisi…

Neviens nevar iztikt bez apziņas. Cilvēks nevar iedomāties neko neesošu, jo arī doma ir esoša, tādēl esamība un domāšana sakrīt. Domāšana ir raksturīga apziņas darbība. No tā izriet, ka apziņa ir mūsu esamība! Bez apziņas nav cilvēka, nav esamības.

Kā Renē Dekards teica: „ Es domāju un līdz ar to es eksistēju”. Apziņa ir spēju kopums uztvert, analizēt un rekonstruēt mūsu realitāti. ja mēs jūtam pasauli ap mums, tad mēs eksistējam. Ja mēs, pamatojoties uz iegūto pieredzi, jūtamies kā atsevišķa personība šajā pasaulē, tad mums ir apziņa. Tai nav formas un krāsas, tā dzīvo cilvēkā, tā ir pašs cilvēks – mūsu jūtu, domu un vēlmes kopums.