AuthorStella Craig

Karpālā kanāla sindroms un tā ārstēšana

Mūsdienās daudzi cilvēki strādā vienveidīgu, monotonu darbu pie datora, katru dienu atkārtojot vienas un tās pašas roku darbības. Katrs zina, ka regulārs darbs pie datora bojā acu un muguras veselības stāvokli, taču ne katrs ir informēts, ka šāda ikdienā ietekmē arī plaukstas locītavas un var izraisīt dažāda veida neiropātijas, piemēram, karpālā kanāla sindromu.

Kas ir karpālā kanāla sindroms?

Lai saprastu vairāk par šo saslimšanu, ir jāiedomājas, ka karpālais kanāls atgādina dāvā veida tuneli plaukstas pamatnē. Tajā atrodas dažādas fascijas, cīpslas un nervi. Kad traumu vai saspringuma dēļ šis “tunelis” tiek nospiests, tiek nospiesti arī tajā esošie nervi. Tieši šī nospiešana arī izraisa virkni nepatīkamu sajūtu.

Kādi ir karpālā kanāla slimības simptomi?

Karpālā kanāla sindroma sākumstadijas daudzos gadījumos tiek vienkārši nepamanītas. Lielākoties tas notiek tāpēc, ka slimības simptomi liekas “salīdzinoši mazi”. Parasti tā ir neliela roku (sevišķi pirkstu) tirpšana, kad pastiprinās nakts stundās. Tālāki simptomi sevī var atvērt sāpes un jutības nozaudēšanu. Nereti cilvēki tikai tādos gadījumos pirmo reizi aizdomājas par ārsta apmeklēšanu. Taču to noteikti nevajadzētu atlikt.

Kā ārste karpālā kanāla sindromu?

Sindroma ārstēšana ir ļoti atkarīgas no slimības stadijas. Sākumstadijās simptomus mazina parasta roku atpūtināšana, saudzējošākas režīms un vingrošana. Slimībai progresējot, to var nākties ārstēt medikamentozi ar pretiekaisuma preparātiem vai fizioterapiju, taču pavisam sarežģītos gadījumos vienīgais risinājums ir operācija.

Kā notiek operācija un cik tā maksā?

Operācija parasti nav sarežģīta. Tā tiek veikta ar mērķi atsegt nervu un mazināt spiedienu uz tā. Parasti tā neaizņem daudz laika un tiek veikta zem vietējās anestēzijas. Jau pirmajā naktī pēc operācijas pacienti izjūt, ka tirpšana un roku sāpes ir mazinājušās vai pazudušas pilnībā. Karpālā kanāla sindroma ārstēšana daudzās vietās notiek valsts apmaksātas programmas ietvaros, tāpēc tā nav dārga. Parasti pacienta līdzizmaksas nepārsniedz vairāk par 40 eiro.

Par apziņu

Apziņa ir cilvēka subjektīva realitāte un saprāta plūsma. Rietumeiropas filozofija ilgstoši ir pētījusi cilvēku kā sapratīgu būtni. Saprātīguma izpausmes dažādos līmeņos tiek analizētas kā apziņa, sapratne, prāts un domāšana.

Domāšana ir galvena apziņas satāvdaļa. Cilvēks, kas uzdod sev jautājumu: “Vai man ir apziņa?”, nejauši un vienlaicīgi atbild uz to. Manuprāt, apziņa ir plūsma, kurā veidojas jēga un izpratne par lietām. Ka visas tās jūtas un domas, kuras cilvēks apzinies un kuras spējīgs raksturot un izanalizēt, eksistē, lai izmantotu cilvēka, apkārtnes un situāciju stāvokļa novērtēšanai un lēmumu pieņemšanai. Tādēļ apziņa ir spēja domāt un veidot attieksmi, secināt un analizēt, jūtīt un eksistēt.

Apziņai ir arī zemapziņa. Tā ir intuīcija, jūtas, emocijas, spontāna rīcība, instinkti. Zemapziņa ir „zem” apziņas, tas, kas ir dziļi apslēpts, tas, ko prāts nelabprāt ielaiž apziņā. Tā seko pavēlēm, momentāli reaģējot uz tai pašlaik sniegto informāciju, balstoties uz ieradumiem un pieredzi. Cilvēks bez apziņas un zemapziņas nav spējīgs jūtīt, tikt skaidrībā par savam velmēm, kā arī reaģēt uz uztverto ārējās pasaules un iekšējo stāvokļu norisi…

Neviens nevar iztikt bez apziņas. Cilvēks nevar iedomāties neko neesošu, jo arī doma ir esoša, tādēl esamība un domāšana sakrīt. Domāšana ir raksturīga apziņas darbība. No tā izriet, ka apziņa ir mūsu esamība! Bez apziņas nav cilvēka, nav esamības.

Kā Renē Dekards teica: „ Es domāju un līdz ar to es eksistēju”. Apziņa ir spēju kopums uztvert, analizēt un rekonstruēt mūsu realitāti. ja mēs jūtam pasauli ap mums, tad mēs eksistējam. Ja mēs, pamatojoties uz iegūto pieredzi, jūtamies kā atsevišķa personība šajā pasaulē, tad mums ir apziņa. Tai nav formas un krāsas, tā dzīvo cilvēkā, tā ir pašs cilvēks – mūsu jūtu, domu un vēlmes kopums.

Kāds spēks piemīt vārdam (2. daļa)

Izdzirdot frāzi – vārda spēks – domas var dalīties. Daudzās grāmatās vai arī dzejoļos ir pieminēts šis nepamanāmais un nelielais spēks, kurš tomēr kaut kur ir. Ir daudz stāstu par to, ka viens nepateikts vārds spēj mainīt cilvēka likteni. Dažkārt jābūt uzmanīgiem, jo kāds nevietā pateikts vai lieks vārds arī var izmainīt cilvēka dzīvi. Vārda spēkam ir divi veidi. Pozitīvais spēks, kas visu vērš par labu un arī negatīvais spēks, kas var sāpināt un visu vērst sliktāk. Vārds ir kā bulta, kas var asi iedurt sirdī, vai arī kā akmens, ko aizmetot, atpakaļ nevar paņemt. Bieži vien ir jāpiedomā pie tā, ko cilvēki viens otram saka. Vārdi spēj ievainot vairāk par sitieniem. Vārda spēks ir lielāks par rokas spēku. Ar sitienu tu kādam uzsit brūci, kas pēc laika sadzīs, taču ar vārdu, tu vari ievainot cilvēka dvēseli, kas var nesadzīt visu mūžu.

Spēka definīcijas ir dažādas, taču vistiešākā no visām būs vārds. Ar nepateiktu vārdu var ievainot sevi, bet ar nevietā pateiktu vārdu var ievainot citus. Mums ir jāmāk izvēlēties īstos vārdus savas dzīves atšķirīgajās situācijās. Bērnībā mūs runāt mācīja mūsu vecāki, nākotnē mēs mācīsim runāt savus bērnus. Vārds ir visa pirmsākums, kā tas ir rakstīts Svētajos Rakstos: “Iesākumā bija Vārds un Vārds bija pie Dieva”. Izkopsim savu valodu un audzēsim vārda spēku, lai darītu labas lietas.

Kāds spēks piemīt vārdam (1. daļa)

Cilvēkam šķiet, ka vārdam nav nekāda spēka, un, ja kaut ko pateiksi, tad nekas nevar notikt. Tomēr tā nav, jo vislielākais spēks pieder vārdam, un pateiktos vārdus cilvēki vienmēr atcerēsies. Tāpat var teikt arī par cilvēka runāšanas veidu, jo tā parāda viņa īsto būtību.

Pirmos vārdus, kurus mēs izsakām, mums iemāca ģimenē. Tēvs un māte ir mūsu dzīves pirmie skolotāji. Kā jau katram bērnam, pirmie vārdi varētu būt “mamma” vai “tētis”. Kad kļūstam nedaudz vecāki, iemācāmies arī citus vārdus, vai pat dažkārt izdomājam savējos. Kad bērns sāk iet skolā, valodas bagātība paplašinās un ir jāsāk veidot pilni teikumi. Bērns iemācās lasīt un tādā veidā arī pilnveido savu valodas krājumu. Mācoties no galvas dzejoļus, mēs trenējam savu atmiņu un ieraugām arī dažādus vecvārdus kāda autora dzejā. Mācoties citas valodas, mēs dažkārt piesārņojam savu valodu ar dažādiem internacionālismiem. Jau no mazotnes mēs audzējam vārda spēku.

Daudziem šķiet, ka valodai ir niecīga vērtība un tai nav nekāda spēka. Izglītotiem cilvēkiem piemīt prasmes pielietot valodā dažādus svešvārdus, kurus kāds cits, iespējams, nemaz nesaprot. Uz ielas, jauniešu vidū, kādās īpašās kompānijās var dzirdēt ļoti piesārņotu valodu, dažādus aizguvumus no citām valodām, barbarismus un arī lamu vārdus. Šis valodas un vārda spēks tādiem cilvēkiem dažkārt nav tik liels kā tiem, kas runā pareizi. Pareizo vārdu spēks cilvēkam plūst pāri malām un ir jūtams arī viņu sirdīs.

Vai latvijā ir ārstu trūkums un ko tas mums maksā?

Latvijā ir 291 ārsts uz 100 000 iedzīvotājiem, Zviedrijā – 332, Anglijā – 235, Grieķijā – 448, Somijā – 244, Norvēģijā – 362, Čehijā – 354, Kanādā – 220, Japānā – 193 un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) – 293. Zināms, ka veselības aprūpe ir labāka Japānā (vīriešu vidējais dzīves ilgums sasniedz 78,8 gadus, bet sieviešu vidējais dzīves ilgums sasniedz 85,8 gadus, kas ir lielākais pasaulē), nevis Grieķijā, neraugoties uz to, ka ārstu tur ir divas reizes vairāk.

Apskatot šos datus, var secināt, ka ārstu skaits ir dažāds katrā valstī un ka to lielais skaits negarantē ideālu veselības aprūpi. Taču Latvijā lielākā problēma ir tāda, ka 32% ārstu ir vecāki par 65 gadiem un tikai 11% ārstu ir jaunāki par 35 gadiem. Kā arī pastāv neadekvāts ģimenes ārstu/speciālistu sadalījums, jo tikai 20% ir primārās aprūpes jeb ģimenes ārsti, bet 80% – speciālisti. ASV tas ir līdzīgi (30% primārās aprūpes ārstu, bet 70% speciālistu), un būtu jāsecina, ka šāda attiecība neveicina pacientu veselības uzlabošanos un vēl jo vairāk sadārdzina veselības aprūpi.

Arī medicīniskā izglītība spēlē nozīmīgu lomu katras valsts attīstībā, taču tā arī saskaras ar noteikta veida problēmām sabiedrībā  – medicīnas pasniedzēju trūkumu un nepietiekošu medicīnu studējošo skaitu. Medicīnas izglītība atšķiras no citām zinātnēm, jo tas ir nepārtraukts mūža ilgs process – sākumā iegūst diplomu (pēc sešu gadu apmācības), pēc tam seko pēcdiploma studijas rezidentūrā, taču ar to viss nebeidzas un seko tālākizglītošanās, jo ārsts pēc rezidentūras ne uz mirkli nepārtrauc mācības un regulārā resertifikācijā ir jāparāda kvalifikācijas celšana. Tāpēc, pēc autores domām, arī medicīnisko izglītību būtu jāpadara kvalitatīvāku un būtu jāceļ tās prestiža līmenis Latvijas mērogā. Neder tikai, ka Rīgas zobārstniecības ir labākās mūsu plašuma grādos.

2/3 daļas aptaujāto ar sniegtajiem medicīniskajiem pakalpojumiem ir apmierināti, bet 20% neapmierināti. Pārsteidzoši, ka lauku rajonu iedzīvotāji, īpaši mazo pilsētu un pagastu iedzīvotāji ir apmierināti ar piedāvātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, bet par ārstu kompetenci vislielāko neapmierinātību pauduši materiāli labi situēti cilvēki. Kā sliktu savu veselības stāvokli vērtē rīdzinieki. Krievu respondenti biežāk kā latvieši ir neapmierināti ar veselības aprūpes pieejamību.

Veselības aprūpes izmaksas pensijas vecuma cilvēkiem ir septiņas reizes lielākas nekā bērniem, kas ir loģiski, jo, cilvēkam novecojot, parādās arī lielāka vajadzība pēc medicīniskās aprūpes. Ņemot vērā vecāku cilvēku īpatsvaru valstī līdz ar iedzīvotāju novecošanos ieguldījums ar veselības aprūpi saistītos jautājumos ir ārkārtīgi nepieciešams.

Uzņēmējdarbība Latvijā

Biznesa inkubators ir infrastruktūras un personāla apvienojums ar mērķi atbalstīt jaunu, dzīvotspējīgu un konkurētspējīgu komersantu izveidi un attīstību, nodrošinot fiziskas personas un komersantus ar uzņēmējdarbības uzsākšanai un attīstībai nepieciešamo vidi, konsultācijām, apmācībām un pasākumiem par vispārīgiem uzņēmējdarbības jautājumiem, mentoru atbalstu un grantu līdzfinansējumu. Izvēloties biznesa inkubatoru, ir minimāls izmaksu vai zaudējumu risks, nav nepieciešamas ofisa telpas vai uzņēmuma grāmatvedis, kā arī pieejamas bezmaksas profesionāļu konsultācijas. Ļoti daudzi uzņēmumi izvēlas sākt savu uzņēmējdarbību ar inkubatoru palīdzību, un tas ir palīdzējis veiksmīgi attīstīt uzņēmējdarbību ar vismazākajiem zaudējumiem.

Pēc “MagneticLatvija” datiem katru gadu pirmsinkubācijas programmā tiek uzņemts vairāk nekā 400 jaunu, radošu uzņēmumu, inkubācijas programmā apmēram 150 uzņēmumu. Un daudzi no tiem ir ļoti veiksmīgi. Piemēram – šeit nosaukti Latvijā un pasaulē labi atpazīstami un veiksmīgi uzņēmumi, kas izgājuši biznesa inkubācijas programmu – “Vegan Fox”, “Roma restorāns”, “Piku.lv”, “Vividly”, “Pupuchi”, “Ette tete”, “Gizzo”, “AirBord”, “D’tea” un vēl daudzi citi.

Latvijai kā mazai Ziemeļeiropas valstij ir nepieciešami jaunie uzņēmēji, kas ne tikai celtu valsts ekonomikas līmeni, bet arī ļautu “turēt” līdzi pārējam Baltijas (arī Eiropas) valstīm, kas mūs ir apsteigušas šajā jomā. Biznesa inkubatori ir lielisks atspēriena punkts jaunajiem uzņēmumiem un veids, kā bez liekiem un neplānotiem zaudējumiem attīstīt savu biznesa ideju un vairot jaunos uzņēmējus Latvijā.

Manuprāt, Latvija ir ļoti labvēlīga vide jaunas uzņēmējdarbības uzsākšanai. Šeit pieejamas dažādas programmas, kas palīdz mazajiem uzņēmumiem, ļoti daudz labu jomas speciālistu un voučeru. Rīga ir attīstīta Ziemeļeiropas pilsēta ar dažādām iespējām un priekšrocībām tajā. Kā jau galvaspilsētā, šeit notiek daudz dažādu uzņēmējdarbības un biznesa pasākumu, kā arī mūsu transporta tīklu satiksme ir ļoti labā stāvoklī. Es viennozīmīgi uzskatu, ka uzņēmējdarbība, kas sākta Latvijā, būs veiksmīga, un arī es esmu mudināta to darīt tieši šeit.

Tauku atsūkšanas plusi un mīnusi

21. gadsimtā veselīgs dzīvesveids, labs uzturs un regulāra sportošana ir guvuši plašu popularitāti. Teju katrs cilvēks gribētu sev skaistu, veselīgu un atlētisku augumu. Diemžēl realitātē ne katram sanāk šo mērķi sasniegt. Ģenētiskas saslimšanas, grūtniecība, ķermeņa individuāla anatomija, lēna vielmaiņa vai hormonāli traucējumi ir tikai daži no iemesliem, kas var traucēt cilvēkam iegūt savu sapņu ķermeni. Nereti gadās, ka cilvēks stundām ilgi pavada sporta zālē, ievēro dažādas diētas, un nesasniedz gaidītu rezultātu. Taču doma par slaidu ķermeni tik un tā neliek mierā. Šādos gadījumos lielisks risinājums ir tauku atsūkšanas operācija. Tā var būtiski atvieglot cilvēka dzīvi, taču kas mums par to ir zināms? Visus galvenos plusus un mīnusus par liposakciju mēs (https://www.plasticsurgery.lv/lv/) apkopojām un publicējām šajā rakstā.

Liposakcijas plusi

Procedūra garantē 100% rezultātu. Pēc tauku atsūkšanas tiek garantēts, ka operācijas skartajā zonā tika likvidētas tauku šūnas, un pacients tik vaļā no “riepiņas”, dubultzoda vai citas problēmzonas.

Tauki pazūd pavisam. Operācijas laikā problēmzonā tauku šūnas tiek likvidētās uz visiem laikiem. Tās vairāk neatjaunojas. Un gadījumā, ja cilvēks pieņēmās svarā, operācijas vietu tauku veidošanās neskats.

Taukaudi tiek likvidēti selektīvi. Tauku atsūkšanas laikā var izvēlēties, no kurienes tauki tiek likvidēti. Piemēram, ja sieviete grib dabūt nost “riepiņu”, taču negrib, lai krūtis vai gurni paliek mazāki, tad labāks risinājums ir liposakcija. Jo vienkārši notievēšanas likā, taukaudi pa visu ķermeni pazudīs vienmērīgi, taču liposakcijas laikā to var kontrolēt. 

Liposakcijas mīnusi 

Cena. Kā jau visas plastiskās ķirurģijas manipulācijas, tauku atsūkšana nav lēta procedūra. Augsta cena ir svarīgs faktors, kam pievērst uzmanību. Pie laba ķirurga procedūra nekad nebūs lēta. Augsta cena iekļauj sevī kvalitatīvus materiālus, operācijas veiksmīguma garantiju un profesionālu aprūpi no slimnīcas personāla puses.

Operācija neaizstāj veselīgu dzīvesveidu. Tauku atsūkšana palīdz tikt vaļā no konkrētas problēmzonas, padarot to pievilcīgu uz visiem laikiem,  taču tā nav notievēšanas metode. Tikai ievērojot veselīgu dzīvesveidu, ēdot pareizu pārtiku un sportojot, cilvēks pats ir veselīgs. 

Tauku atsūkšana ir mūsdienīga un efektīva procedūra, ar kuras palīdzību ir iespējams uz visiem laikiem tikt vaļā no taukiem. Ja jūs esat viens no cilvēkiem, kuram taukaudi problēmzonā liekas traucējoši, tad tauku atsūkšana ir piemērota tieši jums. Atrodiet vislabāko plastisko ķirurgu un rezultāts noteikti neliks jums vilties!

Kādas slimības izraisa stress

Mūsdienās daudzi cilvēki pat nenojauš to, cik ļoti stress izraisa slimības, līdz ar to viņiem mēdz parādīties dažādu ķermeņa locekļu sāpes, nelabumi, un, aizejot pie ārsta, ārsts pasaka, ka cilvēkam viss ir kārtībā un dažādās pārbaudēs nekas neuzrādās, lai gan cilvēks, vēl joprojām, jūtas slikti. Kā arī cilvēkam parādās daudzas citas slimības, kurām, varbūt, nemaz nav zināmi cēloņi.

Gadījumos, kad cilvēkam ieilgst reakcija uz stresu, savijoties kopā ar hormonu un citu bioloģiski aktīvo vielu pārprodukciju, cilvēkam var rasties nedominējošo orgānu un sistēmu degradācija jeb palikšana vājākam.

Pāris nedēļas vai mēnešus pēc tam, kad ir bijusi trešā stadija, kuru cilvēkam izraisīja traumas, var rasties pēctraumiskais sindroms. Vistiešākā pēctraumiskā sindroma pazīme ir uzbāzīgas atmiņas, kad cilvēka atmiņā pēkšņi uzpeld briesmīgas ainas no notikušā, un šīs atmiņas var uzpeldēt gan guļot, gan esot nomodā.

Citas pēctraumiskā sindroma pazīmes ir pārmērīga modrība (cilvēks ļoti uzkrītoši seko līdzi visam, kas notiek apkārt, un izrāda bailes par to, ka viņam varētu kaut kas draudēt), atmiņas un uzmanības koncentrēšanās traucējumi (cilvēks izjūt grūtības atcerēties kaut ko vai koncentrēties), satraukums (pastāvīgs nemiers), depresija (cilvēkam liekas, ka viss ir bezjēdzīgs, nevajadzīgs, rodas apātija, nedrošības, vainas sajūta, negatīva attieksme pret dzīvi), pašuztveres un apkārtējo uztveres trūkums (cilvēks pilnīgi vai daļēji ir zaudējis emocionālo izpausmju spēju), izvairīšanās (izvairīšanās no visa, kas saistīts ar pieredzēto traumu), dažreiz narkotisko vielu un medikamentu ļaunprātīga lietošana (sākumā ar mērķi, lai izārstētos), un visbeidzot cilvēkam rodas izteikta agresivitāte (cenšoties atrisināt savas problēmas ar spēka palīdzību, kurš ir pret sevi vai citiem un bieži izpaužas kā pašnāvības mēģinājumi)

Viens no depresijas izraisītājiem ir stresa trešā stadija. Kā arī pēctraumiskais sindroms var pāriet lielā depresijā.

3 populārākie mīti par plastisko ķirurģiju

Plastiskā ķirurģija 21. gadsimtā ir ļoti populāra medicīnas joma, kur cilvēki meklē palīdzību, ja nav apmierināti ar kādu ķermeņa daļu, jūtas nepašpārliecināti vai ir izveidojies kāds manāms vizuāls defekts. Ar tās palīdzību ir iespējams ne tikai ievērojami uzlabot estētiku, bet arī dzīves kvalitāti. Taču daudzi izvēlās neizmantot šo iespēju, jo sabiedrībā valda virkne populāru mītu saistībā ar plastisko ķirurģiju. Šajā rakstā mēs pastāstīsim par 3 no populārākajiem mītiem, ko bieži nākas dzirdēt plastiskajiem ķirurgiem (Dr. Zaržecka un Dr. Krūmiņa plastiskās ķirurģijas klīnika).

1. Krūšū implanti veicina piena dziedzeru vēzi

Šis ir ļoti populārs mīts, par kuru ir dzirdējusi teju katra sieviete. Patiesībā implanti, kas tiek izmantoti krūšu palielināšanai ir pilnīgi droši un tie nekādā veidā neietekmē piena dziedzerus. Implants pēc operācijas ir ļoti stabils – tas neizkustās no vietas, neapriežas otrādi un netraumē krūts audus. Šis mīts varētu būt radies tāpēc, ka sievietes pirms un pēc krūšu palielināšanas bieži profilakses nolūkos apmeklē ārstu. Tiek nodotas analīzes un veiktas krūšu apskates. Līdz ar to šim sievietēm krūts vēzis varētu būt diagnosticēts biežāk, nekā tām, kas vispār neveic pārbaudes pie ķirurga un mammologa.

2. Ja vienreiz veic plastisko operāciju, vēlāk ir grūti apstāties.

Daudzi maldīgi uzskata, ka plastiskās operācijas izraisa sava veida atkarību. “Vienreiz uztaisi krūšu palielināšanu, tālāk jau seko deguna formas korekcija, tauku atsūkšana utt.” Patiesībā vairums paceintu dzīves laikā parasti veic tikai vienu plastisko operāciju. Parasti pirms veikt kāda veida plastisko operāciju cilvēks rūpīgi izvērtē tās nepieciešamību. Cilvēks ar šo domu dzīvo vairākus gadu un cītīgi plāno, kad, pie kāda ķirurga un kāpēc to veiks. Tieši tāpēc pacients parasti veic to korekciju, kas jau gadiem traucē viņam justies pašpārliecinātam. Šis mīts varētu būt radies masu mediju ietekmē. Nereti dažādos izklaidējošos portālos “uzpled” raksti par plastiskās ķirurģijas “upuriem” un dažādiem pārspīlējumiem. Tādu informācijas ir krietni vairāk. Līdz ar to varētu rasties iespaids, ka lielākā daļa cilvēku, kas vērsušies pie plastiskā ķirurga, dara to ļoti bieži.

3. Plastiskā operācija izmaina cilvēku līdz nepazīšanai

Dažadu detektīvromānu un spriedzes filmu ietekmē cilvēkiem varētu rasties priekšstats, ka ir cilvēks aiziet pie plastiskā ķirurga, un mainot, piemēram, deguna formu vai veicot ādas liftingu, cilvēka izskats stipri izmainās. Tā nav. Operācijas laikā ir iespējams veikt nelielas kosmētiska korekcijas, izmainīt ķermeņa daļas siluetu. Taču nekādā gadījumā neizmainīt visu cilvēka individualitāti un aizvākt sejas īpatnības. Labākie plastiskie ķirurgi veic operācijas tā, lai cilvēka koptēls manāmi uzlabojas, taču no malas nav iespējams pateikt, kas tieši ir mainījies.

Mumifikācijas rituāls senajā Ēģiptē

Senajā Ēģiptē ir atrasti divi papirusi, kuros ir aprakstīts mumifikācijas rituāls un kas ir kalpojuši par rokasgrāmatu balzamētājiem. Šie avoti galvenokārt gan neatklāj mumificēšanas noslēpumu, kā tika panākta mūmijas saglabāšanās, bet gan vēsta par pašu rituāla izpildi, piemēram, kā svaidīt noteiktas ķermeņa daļas, kādas ir piemērotas kustības rituāla gaitā, kādus materiālus izmantot un kā tos aptīt, kā lietot noteiktus amuletus un buramvārdus.

Balzamētāji strādāja ciematu nomalēs pie Nīlas vai apūdeņošanas kanāliem. Lokācijas izvēlei bija ļoti praktisks iemesls – mumifikācijas veikšanai bija nepieciešams daudz ūdens mirušā ķermeņa mazgāšanai. Pie daļas mūmiju ir novērojami nejauši pieķērušies augi, no kā var secināt, ka balzamēšana visticamāk nav notikusi iekštelpās . Šis process kopumā ilga 15 dienas. Ķermenis bija novietots uz izdekorēta koka vai akmens galda, bet iekšējie orgāni tika apstrādāti uz mazāka ģipša galdiņa. Vispirms tika balzamēta galva, tad kreisā un labā roka, tālāk- kājas un pārējais ķermenis. Balzamēšanas procesā tika izmantots liels daudzums lina auduma strēmeļu (reizēm līdz pat 4800m) , kas tika aptītas mirušā ķermenim. Lai nodrošinātu, ka ķermenis, it īpaši galvas un krūšu daļa, stigri turas kopā, pie mūmijas mēdza piesaitēt plakni vai starp galvaskausu un krūškurvi ievadīt mietu. Kad ietīšana tuvojās beigām, uz mirušā ķermeņa tika novietoti dažādi amuleti, kuriem esot piemitusi aizsargfunkcija un spēja nodrošināt personas atdzimšanu. Tad tika aptīta pēdējā lina kārta, tādējādi nosedzot uzliktos amuletus. Reizēm pa virus vēl tika pārlikts fajansa kreļļu tīkls. Rituāla beigās mūmijas galva tika nosegta ar apkrāsotu, bet valdniekiem – apzeltītu – lina masku. Mūmijas maska simbolizēja mirušā dievbijību un idealizēja tā seju, kurā neparādās personiskas mirušā iezīmes.

Kopumā gan dzīves laikā, gan pēcnāves dzīvē ēģiptieši visai daudz balstījās uz maģijas palīdzību. Buramvārdu pielietojuma diapazons stiepās no vienkāršam dzīves situācijām, kā ķiploka ēšanas tā, lai nesmirdētu, un alkoholisku dzērienu dzeršanas tā, lai nepiedzertos, līdz sarežģītām un pārdabiskām situācijām, kā aizsardzībai no Apopa . Bija padomāts par šķietami visa veida iespējamām situācijām.

© 2021 NMS arhīvs

Theme by Anders NorénUp ↑