Cilvēkam šķiet, ka vārdam nav nekāda spēka, un, ja kaut ko pateiksi, tad nekas nevar notikt. Tomēr tā nav, jo vislielākais spēks pieder vārdam, un pateiktos vārdus cilvēki vienmēr atcerēsies. Tāpat var teikt arī par cilvēka runāšanas veidu, jo tā parāda viņa īsto būtību.
Pirmos vārdus, kurus mēs izsakām, mums iemāca ģimenē. Tēvs un māte ir mūsu dzīves pirmie skolotāji. Kā jau katram bērnam, pirmie vārdi varētu būt “mamma” vai “tētis”. Kad kļūstam nedaudz vecāki, iemācāmies arī citus vārdus, vai pat dažkārt izdomājam savējos. Kad bērns sāk iet skolā, valodas bagātība paplašinās un ir jāsāk veidot pilni teikumi. Bērns iemācās lasīt un tādā veidā arī pilnveido savu valodas krājumu. Mācoties no galvas dzejoļus, mēs trenējam savu atmiņu un ieraugām arī dažādus vecvārdus kāda autora dzejā. Mācoties citas valodas, mēs dažkārt piesārņojam savu valodu ar dažādiem internacionālismiem. Jau no mazotnes mēs audzējam vārda spēku.
Daudziem šķiet, ka valodai ir niecīga vērtība un tai nav nekāda spēka. Izglītotiem cilvēkiem piemīt prasmes pielietot valodā dažādus svešvārdus, kurus kāds cits, iespējams, nemaz nesaprot. Uz ielas, jauniešu vidū, kādās īpašās kompānijās var dzirdēt ļoti piesārņotu valodu, dažādus aizguvumus no citām valodām, barbarismus un arī lamu vārdus. Šis valodas un vārda spēks tādiem cilvēkiem dažkārt nav tik liels kā tiem, kas runā pareizi. Pareizo vārdu spēks cilvēkam plūst pāri malām un ir jūtams arī viņu sirdīs.