Category: Blogging

Izdzirdot frāzi – vārda spēks – domas var dalīties. Daudzās grāmatās vai arī dzejoļos ir pieminēts šis nepamanāmais un nelielais spēks, kurš tomēr kaut kur ir. Ir daudz stāstu par to, ka viens nepateikts vārds spēj mainīt cilvēka likteni. Dažkārt jābūt uzmanīgiem, jo kāds nevietā pateikts vai lieks vārds arī var izmainīt cilvēka dzīvi. Vārda spēkam ir divi veidi. Pozitīvais spēks, kas visu vērš par labu un arī negatīvais spēks, kas var sāpināt un visu vērst sliktāk. Vārds ir kā bulta, kas var asi iedurt sirdī, vai arī kā akmens, ko aizmetot, atpakaļ nevar paņemt. Bieži vien ir jāpiedomā pie tā, ko cilvēki viens otram saka. Vārdi spēj ievainot vairāk par sitieniem. Vārda spēks ir lielāks par rokas spēku. Ar sitienu tu kādam uzsit brūci, kas pēc laika sadzīs, taču ar vārdu, tu vari ievainot cilvēka dvēseli, kas var nesadzīt visu mūžu.

Spēka definīcijas ir dažādas, taču vistiešākā no visām būs vārds. Ar nepateiktu vārdu var ievainot sevi, bet ar nevietā pateiktu vārdu var ievainot citus. Mums ir jāmāk izvēlēties īstos vārdus savas dzīves atšķirīgajās situācijās. Bērnībā mūs runāt mācīja mūsu vecāki, nākotnē mēs mācīsim runāt savus bērnus. Vārds ir visa pirmsākums, kā tas ir rakstīts Svētajos Rakstos: “Iesākumā bija Vārds un Vārds bija pie Dieva”. Izkopsim savu valodu un audzēsim vārda spēku, lai darītu labas lietas.

Cilvēkam šķiet, ka vārdam nav nekāda spēka, un, ja kaut ko pateiksi, tad nekas nevar notikt. Tomēr tā nav, jo vislielākais spēks pieder vārdam, un pateiktos vārdus cilvēki vienmēr atcerēsies. Tāpat var teikt arī par cilvēka runāšanas veidu, jo tā parāda viņa īsto būtību.

Pirmos vārdus, kurus mēs izsakām, mums iemāca ģimenē. Tēvs un māte ir mūsu dzīves pirmie skolotāji. Kā jau katram bērnam, pirmie vārdi varētu būt “mamma” vai “tētis”. Kad kļūstam nedaudz vecāki, iemācāmies arī citus vārdus, vai pat dažkārt izdomājam savējos. Kad bērns sāk iet skolā, valodas bagātība paplašinās un ir jāsāk veidot pilni teikumi. Bērns iemācās lasīt un tādā veidā arī pilnveido savu valodas krājumu. Mācoties no galvas dzejoļus, mēs trenējam savu atmiņu un ieraugām arī dažādus vecvārdus kāda autora dzejā. Mācoties citas valodas, mēs dažkārt piesārņojam savu valodu ar dažādiem internacionālismiem. Jau no mazotnes mēs audzējam vārda spēku.

Daudziem šķiet, ka valodai ir niecīga vērtība un tai nav nekāda spēka. Izglītotiem cilvēkiem piemīt prasmes pielietot valodā dažādus svešvārdus, kurus kāds cits, iespējams, nemaz nesaprot. Uz ielas, jauniešu vidū, kādās īpašās kompānijās var dzirdēt ļoti piesārņotu valodu, dažādus aizguvumus no citām valodām, barbarismus un arī lamu vārdus. Šis valodas un vārda spēks tādiem cilvēkiem dažkārt nav tik liels kā tiem, kas runā pareizi. Pareizo vārdu spēks cilvēkam plūst pāri malām un ir jūtams arī viņu sirdīs.

Mūsdienās daudzi cilvēki pat nenojauš to, cik ļoti stress izraisa slimības, līdz ar to viņiem mēdz parādīties dažādu ķermeņa locekļu sāpes, nelabumi, un, aizejot pie ārsta, ārsts pasaka, ka cilvēkam viss ir kārtībā un dažādās pārbaudēs nekas neuzrādās, lai gan cilvēks, vēl joprojām, jūtas slikti. Kā arī cilvēkam parādās daudzas citas slimības, kurām, varbūt, nemaz nav zināmi cēloņi.

Gadījumos, kad cilvēkam ieilgst reakcija uz stresu, savijoties kopā ar hormonu un citu bioloģiski aktīvo vielu pārprodukciju, cilvēkam var rasties nedominējošo orgānu un sistēmu degradācija jeb palikšana vājākam.

Pāris nedēļas vai mēnešus pēc tam, kad ir bijusi trešā stadija, kuru cilvēkam izraisīja traumas, var rasties pēctraumiskais sindroms. Vistiešākā pēctraumiskā sindroma pazīme ir uzbāzīgas atmiņas, kad cilvēka atmiņā pēkšņi uzpeld briesmīgas ainas no notikušā, un šīs atmiņas var uzpeldēt gan guļot, gan esot nomodā.

Citas pēctraumiskā sindroma pazīmes ir pārmērīga modrība (cilvēks ļoti uzkrītoši seko līdzi visam, kas notiek apkārt, un izrāda bailes par to, ka viņam varētu kaut kas draudēt), atmiņas un uzmanības koncentrēšanās traucējumi (cilvēks izjūt grūtības atcerēties kaut ko vai koncentrēties), satraukums (pastāvīgs nemiers), depresija (cilvēkam liekas, ka viss ir bezjēdzīgs, nevajadzīgs, rodas apātija, nedrošības, vainas sajūta, negatīva attieksme pret dzīvi), pašuztveres un apkārtējo uztveres trūkums (cilvēks pilnīgi vai daļēji ir zaudējis emocionālo izpausmju spēju), izvairīšanās (izvairīšanās no visa, kas saistīts ar pieredzēto traumu), dažreiz narkotisko vielu un medikamentu ļaunprātīga lietošana (sākumā ar mērķi, lai izārstētos), un visbeidzot cilvēkam rodas izteikta agresivitāte (cenšoties atrisināt savas problēmas ar spēka palīdzību, kurš ir pret sevi vai citiem un bieži izpaužas kā pašnāvības mēģinājumi)

Viens no depresijas izraisītājiem ir stresa trešā stadija. Kā arī pēctraumiskais sindroms var pāriet lielā depresijā.

Senajā Ēģiptē ir atrasti divi papirusi, kuros ir aprakstīts mumifikācijas rituāls un kas ir kalpojuši par rokasgrāmatu balzamētājiem. Šie avoti galvenokārt gan neatklāj mumificēšanas noslēpumu, kā tika panākta mūmijas saglabāšanās, bet gan vēsta par pašu rituāla izpildi, piemēram, kā svaidīt noteiktas ķermeņa daļas, kādas ir piemērotas kustības rituāla gaitā, kādus materiālus izmantot un kā tos aptīt, kā lietot noteiktus amuletus un buramvārdus.

Balzamētāji strādāja ciematu nomalēs pie Nīlas vai apūdeņošanas kanāliem. Lokācijas izvēlei bija ļoti praktisks iemesls – mumifikācijas veikšanai bija nepieciešams daudz ūdens mirušā ķermeņa mazgāšanai. Pie daļas mūmiju ir novērojami nejauši pieķērušies augi, no kā var secināt, ka balzamēšana visticamāk nav notikusi iekštelpās . Šis process kopumā ilga 15 dienas. Ķermenis bija novietots uz izdekorēta koka vai akmens galda, bet iekšējie orgāni tika apstrādāti uz mazāka ģipša galdiņa. Vispirms tika balzamēta galva, tad kreisā un labā roka, tālāk- kājas un pārējais ķermenis. Balzamēšanas procesā tika izmantots liels daudzums lina auduma strēmeļu (reizēm līdz pat 4800m) , kas tika aptītas mirušā ķermenim. Lai nodrošinātu, ka ķermenis, it īpaši galvas un krūšu daļa, stigri turas kopā, pie mūmijas mēdza piesaitēt plakni vai starp galvaskausu un krūškurvi ievadīt mietu. Kad ietīšana tuvojās beigām, uz mirušā ķermeņa tika novietoti dažādi amuleti, kuriem esot piemitusi aizsargfunkcija un spēja nodrošināt personas atdzimšanu. Tad tika aptīta pēdējā lina kārta, tādējādi nosedzot uzliktos amuletus. Reizēm pa virus vēl tika pārlikts fajansa kreļļu tīkls. Rituāla beigās mūmijas galva tika nosegta ar apkrāsotu, bet valdniekiem – apzeltītu – lina masku. Mūmijas maska simbolizēja mirušā dievbijību un idealizēja tā seju, kurā neparādās personiskas mirušā iezīmes.

Kopumā gan dzīves laikā, gan pēcnāves dzīvē ēģiptieši visai daudz balstījās uz maģijas palīdzību. Buramvārdu pielietojuma diapazons stiepās no vienkāršam dzīves situācijām, kā ķiploka ēšanas tā, lai nesmirdētu, un alkoholisku dzērienu dzeršanas tā, lai nepiedzertos, līdz sarežģītām un pārdabiskām situācijām, kā aizsardzībai no Apopa . Bija padomāts par šķietami visa veida iespējamām situācijām.

Pacienti zina, ka viņiem ir nepieciešams apmeklēt zobārstu, tā ir spēcīga motivācija, kas liek pieteikties vizītē pie zobārsta. No otras puses ir bailes, kas liek izvairīties no šīs vizītes. Cilvēks nonāk starp šīm divām tendencēm un tas veicina baiļu pieaugumu, veidojot “ apburto loku”. Bailīgie pacienti sāk justies vainīgi, viņus pārņem kauns, mazvērtības kompleksi, baiļu pieaugums un atkal izvairīšanās. Tas var novest pie sociālas izolācijas. “Apburtā loka “ rašanās pamatā ir problēmas kognitīvie aspekti

Piemēram, ja pacients ir ieradies, lai uzliktu zobu plāksnītes, procedūru, kuras ilgums var sasniegt pat vairākas stundas, bailes var novest pie histērijas. Šādā situācijā turpināt procedūru ir neiespējami, kas nozīmē vienīgi to, ka pacientam būtu jāatgriežas atkārtoti.

Uztvere, atmiņa un veids, kādā tiek analizēta saņemtā informācija, plānošana un problēmu risināšana, tātad pacienta mentālie procesi, nosaka viņa baiļu rašanās iespējas. Daudziem cilvēkiem, kas cieš no bailēm, ir novērota negatīvā domāšana. Viņi tic savām negatīvajām domām vairāk kā pacienti ar zemu baiļu līmeni.

Kognitīva pieeja bailēm no zobārstniecības var veicināt sapratni “kāpēc”. Pētījumi ir pierādījuši, ka pacienti ar augstu baiļu līmeni, nesāpīgu procedūru ir uztvēruši kā nejaušību, gadījumu. Negatīvās domas un atmiņas uzslāņojas uz pozitīvajām, tās netiek pieņemtas kā pagātnes notikums, bet gan kā nākotne. Zināmā mērā nepatīkamas atmiņas tiek atjaunotas, jo, kaut arī mainās personāla attieksme, nemainās telpas iekārtojums, aparatūra, skaņa un specifiskās smaržas.

Sava loma ir aprūpes veicēju empātijai, prasmei pieskaņoties pacienta emocijām, uzklausīt un saprast viņa pārdzīvojumus. Pēc H. Salivana personības teorijas empātija ir neverbāls, slēgts komunikatīvs process, ar kura palīdzību attiecības, jūtas un spriedumi tiek nodotas no cilvēka uz cilvēku bez to publiskas izrunāšanas. Pie empātiskām izjutām pieder arī spēja būt līdzjūtīgam. Burtiski tulkojot no grieķu valodas tas nozīmē (sim-pato) “jūtot kopā ar”. Attiecīgi tas nozīmē apstākļu kopumu, kad cilvēks spēj iejusties, kā jūtas otrs. Šis termins attiecas tieši uz sāpīgam vai nepatīkamām emocijām. Gan empātiska, gan līdzjūtīga attieksme un rīcība nozīmē uz pacientu un personālu savstarpējām attiecībām vērstu medicīnisko aprūpi un atzinumu, ka šīs attiecības pašas par sevi ir būtisks faktors veiksmīgai ārstēšanās procesa norisei.