CategoryBlogging

Mumifikācijas rituāls senajā Ēģiptē

Senajā Ēģiptē ir atrasti divi papirusi, kuros ir aprakstīts mumifikācijas rituāls un kas ir kalpojuši par rokasgrāmatu balzamētājiem. Šie avoti galvenokārt gan neatklāj mumificēšanas noslēpumu, kā tika panākta mūmijas saglabāšanās, bet gan vēsta par pašu rituāla izpildi, piemēram, kā svaidīt noteiktas ķermeņa daļas, kādas ir piemērotas kustības rituāla gaitā, kādus materiālus izmantot un kā tos aptīt, kā lietot noteiktus amuletus un buramvārdus.

Balzamētāji strādāja ciematu nomalēs pie Nīlas vai apūdeņošanas kanāliem. Lokācijas izvēlei bija ļoti praktisks iemesls – mumifikācijas veikšanai bija nepieciešams daudz ūdens mirušā ķermeņa mazgāšanai. Pie daļas mūmiju ir novērojami nejauši pieķērušies augi, no kā var secināt, ka balzamēšana visticamāk nav notikusi iekštelpās . Šis process kopumā ilga 15 dienas. Ķermenis bija novietots uz izdekorēta koka vai akmens galda, bet iekšējie orgāni tika apstrādāti uz mazāka ģipša galdiņa. Vispirms tika balzamēta galva, tad kreisā un labā roka, tālāk- kājas un pārējais ķermenis. Balzamēšanas procesā tika izmantots liels daudzums lina auduma strēmeļu (reizēm līdz pat 4800m) , kas tika aptītas mirušā ķermenim. Lai nodrošinātu, ka ķermenis, it īpaši galvas un krūšu daļa, stigri turas kopā, pie mūmijas mēdza piesaitēt plakni vai starp galvaskausu un krūškurvi ievadīt mietu. Kad ietīšana tuvojās beigām, uz mirušā ķermeņa tika novietoti dažādi amuleti, kuriem esot piemitusi aizsargfunkcija un spēja nodrošināt personas atdzimšanu. Tad tika aptīta pēdējā lina kārta, tādējādi nosedzot uzliktos amuletus. Reizēm pa virus vēl tika pārlikts fajansa kreļļu tīkls. Rituāla beigās mūmijas galva tika nosegta ar apkrāsotu, bet valdniekiem – apzeltītu – lina masku. Mūmijas maska simbolizēja mirušā dievbijību un idealizēja tā seju, kurā neparādās personiskas mirušā iezīmes.

Kopumā gan dzīves laikā, gan pēcnāves dzīvē ēģiptieši visai daudz balstījās uz maģijas palīdzību. Buramvārdu pielietojuma diapazons stiepās no vienkāršam dzīves situācijām, kā ķiploka ēšanas tā, lai nesmirdētu, un alkoholisku dzērienu dzeršanas tā, lai nepiedzertos, līdz sarežģītām un pārdabiskām situācijām, kā aizsardzībai no Apopa . Bija padomāts par šķietami visa veida iespējamām situācijām.

Kā parūpēties par pacientu, kuram ir bails no zobārsta?

Pacienti zina, ka viņiem ir nepieciešams apmeklēt zobārstu, tā ir spēcīga motivācija, kas liek pieteikties vizītē pie zobārsta. No otras puses ir bailes, kas liek izvairīties no šīs vizītes. Cilvēks nonāk starp šīm divām tendencēm un tas veicina baiļu pieaugumu, veidojot “ apburto loku”. Bailīgie pacienti sāk justies vainīgi, viņus pārņem kauns, mazvērtības kompleksi, baiļu pieaugums un atkal izvairīšanās. Tas var novest pie sociālas izolācijas. “Apburtā loka “ rašanās pamatā ir problēmas kognitīvie aspekti

Piemēram, ja pacients ir ieradies, lai uzliktu zobu plāksnītes, procedūru, kuras ilgums var sasniegt pat vairākas stundas, bailes var novest pie histērijas. Šādā situācijā turpināt procedūru ir neiespējami, kas nozīmē vienīgi to, ka pacientam būtu jāatgriežas atkārtoti.

Uztvere, atmiņa un veids, kādā tiek analizēta saņemtā informācija, plānošana un problēmu risināšana, tātad pacienta mentālie procesi, nosaka viņa baiļu rašanās iespējas. Daudziem cilvēkiem, kas cieš no bailēm, ir novērota negatīvā domāšana. Viņi tic savām negatīvajām domām vairāk kā pacienti ar zemu baiļu līmeni.

Kognitīva pieeja bailēm no zobārstniecības var veicināt sapratni “kāpēc”. Pētījumi ir pierādījuši, ka pacienti ar augstu baiļu līmeni, nesāpīgu procedūru ir uztvēruši kā nejaušību, gadījumu. Negatīvās domas un atmiņas uzslāņojas uz pozitīvajām, tās netiek pieņemtas kā pagātnes notikums, bet gan kā nākotne. Zināmā mērā nepatīkamas atmiņas tiek atjaunotas, jo, kaut arī mainās personāla attieksme, nemainās telpas iekārtojums, aparatūra, skaņa un specifiskās smaržas.

Sava loma ir aprūpes veicēju empātijai, prasmei pieskaņoties pacienta emocijām, uzklausīt un saprast viņa pārdzīvojumus. Pēc H. Salivana personības teorijas empātija ir neverbāls, slēgts komunikatīvs process, ar kura palīdzību attiecības, jūtas un spriedumi tiek nodotas no cilvēka uz cilvēku bez to publiskas izrunāšanas. Pie empātiskām izjutām pieder arī spēja būt līdzjūtīgam. Burtiski tulkojot no grieķu valodas tas nozīmē (sim-pato) “jūtot kopā ar”. Attiecīgi tas nozīmē apstākļu kopumu, kad cilvēks spēj iejusties, kā jūtas otrs. Šis termins attiecas tieši uz sāpīgam vai nepatīkamām emocijām. Gan empātiska, gan līdzjūtīga attieksme un rīcība nozīmē uz pacientu un personālu savstarpējām attiecībām vērstu medicīnisko aprūpi un atzinumu, ka šīs attiecības pašas par sevi ir būtisks faktors veiksmīgai ārstēšanās procesa norisei.

© 2020 NMS arhīvs

Theme by Anders NorénUp ↑